VW automašīnu cienītājs IVARS AGRIS BRANTS un 1939./1959.gada VW 5
Grāmatā izlasīta vabole. Es izlasīju vienu grāmatu par mikroautomobiļiem, krievu autors bija. Tur tika aprakstīti visi – mazā Škoda, vabole, Fiat, arī kāds BMW. Tie visi tika laboratorijā pētīti, un visi brauca lielo tūri pa Krieviju, pa kalniem. Bija uzskaitīts viss – kāds degvielas patēriņš, cik liels ātrums. Es to grāmatu izlasīju un domāju – man vajag to vaboli! Pirms tam es biju redzējis pāris vaboles uz ielas, bet es skriešu pakaļ viņai, vai?
Divas vienā. Šī vabole sastāv no divām mašīnām. Lafete ir no 1939. gada, bet būda no citas – 1959. gada vaboles. Virsbūvi savulaik nopirku no zēniem, kas to bija domājuši uzlikt uz žiguļa tiltiem. Dabīgi, ka tur nekas neiznāca, jo vabolei ir pavisam cita virsbūve, ar rāmi. Tā nu šī vabole ir manā īpašumā no 1979. gada. Man šī mašīna dārgi maksāja. Man darba vietā neiedeva žiguli, un es visu naudu – kādus četrarpus tūkstošus rubļu, tik, cik maksāja jauns žigulis, – par lafeti un būdu samaksāju. Man deva vēl vienu motoru līdzi. Tajā laikā mēs bijām četri, kam bija vaboles. Viens vīrs no Antīko automobiļu kluba, viens mehāniķis no Laimas fabrikas, es un kāds mehāniķis no Gaujas ielas, Rihards. Viņš mums bija tāds kā skolotājs. Tad palēnām, palēnām radās vēl kādi.
Zemessargs. Pirms vairākiem gadiem, kad taisīja pirmo vaboļu izlidojumu, es vēl strādāju zemessardzē, sargāju benzīntanku. Eduards Švāns, kas to visu organizēja, piebrauca pie manis un teica: “Braucam uz tusiņu! Un lai tu būtu!” “Labi, būšu,” atbildēju. Tā es savas maiņas laikā aizbraucu – zemessarga formā, ar pistoli, steku, rokudzelžiem. Kā tāds bandīts no mežonīgajiem rietumiem.
Uz sāniem. Man ir vēl viena – 1976. gada vabole, kas tagad guļ garāžā, nogāzta uz sāniem. Tā ir pilnīgi noārdīta, pilnīgi, līdz nullei – nav neviena vada, nevienas skrūvītes, nekā. Tikai bleķi nokrāsoti. Viss jāsāk skrūvēt. Dievs dod, lai man pietiktu spēka to visu salikt. Bet, ja jūs gribat zināt patiesību, tad man ir piecas vaboles bijušas. Tas ir daudz, maz? Vienu no tām es pārdevu, bet divas ir Jelgavā sagrieztas, jo vairs nevarēju uzcelt. Ja auto ir kopts, ja tas ir sterili uzturēts, tad ir forši. Bet, ja ar to nobrauc vasaru vai ziemu, tādu dubļainu nomet, tas sāk rūsēt, un tad jau viss aiziet.
Kaprīza. Vienu brīdi šī mašīna bija manai sievai, ar kuru es izšķīros, un tad viņa mani spīdzināja. Viņa to auto pievāca, bet kaut kādi čaļi laikam bija pabraukuši, un tad viņi nokāva motoru. Kam gan vajag auto, kurš neiet? Saprotiet, šis ir tāds auto, par kuru šis tas ir jāzina. Te neko citu nevar ielikt kā tikai vaboles detaļas, un arī ne visas vaboles var salāgot.
Trolejbusa vaibsti. Redzat, šai mašīnai priekšējais stikls ir plakans, nav locīts. Tā kā trolejbusam. Vecais stikls bija ļoti saskrāpēts, ka nevarēja vairs redzēt, kad lija vai kad pretī kāds brauca ar uguņiem. Šo stiklu man atsūtīja no Vācijas – ar visu sūtīšanu maksāja 80 latu.
Strīds. Pagājušajā gadā Kuldīgā bija salidojums. Viens vecītis, mazliet tāds iešāvis, sāka man stāstīt – ko tu runā, tev nav oriģināls auto, jo tas ir pobedas spidometrs. Bet tas nav pobedas spidometrs! Tas ir oriģināls vaboles spidometrs! Tas, ka vācieši paņēma gatavus spidometrus, atveda kādu vagonu un lika pobedām un moskvičiem iekšā, – tas jau ir cits stāsts. Tāpat piecskrūvju riteņi – precīzi šādi tika uztaisīti moskvičam, vecajam Kārlītim. Precīzi! Viņi jau negāja neko izdomāt, jo presformas bija, visu atveda un tikai štancēja.
Skate. Aizbraucu es uz tehnisko apskati Jelgavā, atnāk viens tāds čalītis, nostājas priekšā, rokas kabatās sabāzis, un saka: “Atveriet kapotu!” Es saku: “Tur nekā nav, ko redzēt.” “Kā nav?! Ko, jūs mani par muļķi turat? Man ir dzinējs jāredz!” Es saku: “Tur nav dzinēja.” Tik daudz jau nu viņam vajadzēja sajēgt. Jā, zaporožecu viņi zina, bet vaboles jau sen bija, kad zaporožecu vēl tikai projektēja. Šitā pastrīdējāmies, un viņš mani pēc tam, dabīgi, izgāza apskatē. Par to, ka viņš pats muļķis. Kas priekšā atrodas? Te ir bāka bez benzīna mērītāja, oriģināls domkrats, oriģināls rezerves ritenis, un te var koferi ielikt. Tagad atkal jāiet skates un mani čakarēs. Viņiem taču visu vajag piedzīt šīs dienas normām. Un tad krata uz tā kratītāja, un rausta. Tad vēl kādam kaut kas nepatīk, tad vēlreiz ceļ augšā. Šis jau nav tāds autiņš. Nekur pasaulē tā nav. Pat Igaunijā un Lietuvā tā nav – viņiem ir atlaides visiem šiem vecajiem autiņiem. Es maksāju nodokli par visu gadu, es maksāju apdrošināšanu, es eju tehnisko apskati, bet mani jāj kā kaimiņu āzi. Nopietni. Aizpagājušajā gadā es trīs reizes gāju tehnisko apskati. Ja būtu kaut kas sarūsējis, bet ne – te ir viss perfekts. Varat pats paskatīties apakšā.
Citāts. Artūra Heilija romānā Riteņi izlasīju tādu epizodi. Tur viens izmeklētājs aizbrauc uz Ameriku, un viņam jāceļo pa vairākiem štatiem. Viņš domā, kādu auto īrēt. Auto nomas boss viņam saka: “Nu, ja jūs gribat ātri braukt, tad ņemiet šo korveti. Bet, ja jūs gribat aizbraukt līdz galam, tad ņemiet bītlu.” Tas man iesēdies atmiņā. Vaboļu mīlētāji vispār ir tādi mierīgi cilvēki.
Smeķis. Pirmkārt, motora troksnis, tā bubināšana. Līdzīgi kā Harley Davidson, kam ir savi decibeli, arī gandrīz visām vabolēm ir vienāds troksnis, tas mazliet izmainās atkarībā no stabulēm un motora tilpuma. Un gaita! Motors nav tik jaudīgs, lai kaut kur lēktu. Bet pret kalnu vabole iet gandrīz tāpat kā no kalna. Nu, labi, no kalna mazliet ātrāk. Uz 90 kilometriem stundā ar viņu var braukt. Kur vairāk jāskrien? Lai gan man arī kādreiz ir piesējušies ceļu policisti par ātruma pārsniegšanu.
Meitenes. Tagad jau dikti daudz meiču parādījies, kurām ir vaboles, arī kabrioleti. Viena otra pa grāvi arī pabraukusi, kamēr vēl neprot braukt. Bet grāvī jau ar jebko var iebraukt, arī ar riteni.
Bez trūkumiem. Es nekādus trūkumus vabolei neredzu. Vienīgā problēma ir tāda, ka šī mašīna ir mazliet par vecu ikdienas braukšanai. Dārgi iznāk. Tā vabole, ko es ceļu augšā, tā, kas tagad garāžā uz sāniem nolikta, būs vairāk piemērota ikdienas braukšanai. Jau pirms remonta es ar to braucu cauru ziemu un vasaru.
Kas ir auto? Tagad, vecumdienās, auto ir visīstākais pārvietošanās līdzeklis. Nepieciešamība. Bet šis auto man ir hobijs. Pie šī var kaut ko paskrūvēt ar mīlestību. Šī mašīna ir sarežģīta, bet, ja tu viņu zini, tad viņa vairs nav sarežģīta. Un šo es zinu.