Aivis Liepiņš un viņa laimētais 1972. gada Volvo 164
Mana pirmā saskarsme ar Volvo bija, kad mūsu mazajā ciemā fizkultūras skolotājs nopirka baltu Volvo 740. Tas bija 90-to gadu sākums. Tas izskatījās milzīgs kuģis ar tam laikam neredzētām komforta fíčām.
Volvo mūsu ģimenē ienāca 1994. gadā sarkana dīzeļ 340-tā Volvo izskatā. Pēc dažādiem VAZ modeļiem, tas likās kā auto no citas ēras. Ietilpīgs un stabils uz ceļa. Toreiz man bija tīņa gadi un tas bija auto, ar kuru es nopietni iemācījos braukt. Ar šo auto mans vecākais brālis pārbaudīja garāžas sienas izturību. Volvo vs garāžas siena 1:0.
Tad nāca vidusskolas gadi un universitāte un uz kādu laiku kļuvu par aktīvu Mazda lietotāju.
Mans pirmais personīgais Volvo bija 1998. gada izlaiduma zelta krāsas C70 T5 . Skaists un jaudīgs auto, kurš palīdzēja tikt vaļā no vadītāja apliecības uz 3 mēnešiem. Pēc gada, mainot darba vietu, nomainīju arī auto, lai pēc 10 gadiem to atgūtu atpakaļ, bet tas jau ir cits stāsts, ko rakstīšu, kad C70 būs youngtimeru kārtā. :)
Bet runājot par klasiku, vienmēr esmu jūsmojis par 1800 modeli. Man tas šķiet visskaistākais Volvo. Bieži ceļojot uz Zviedriju, manās rokās nonāca Lielbritānijas klasisko auto žurnāls Practical Classics. Ar interesi lasīju šo izdevumu un uzzināju daudz ko jaunu par klasiskajiem auto un šo kustību Anglijā. Žurnāls mani tā ieinteresēja, ka nolēmu to abonēt. Tad nu sekoju arī līdzi darbinieku projektiem. Viens žurnālists, Sems Glovers (Sam Glover), bija kā traks uz krievu tehniku, bet viņa saimniecībā bija arī diezgan daudz zviedru ražojumu. Tad nu vienā žurnālā viņš bija ielicis rakstu, ka vēlas atbrīvot vietu savā angārā no dažiem aizmirstiem un nevēlamiem projektiem – viens no tiem bija 1972. gada Volvo 164, kas savu dzīvi bija pavadījis Islandē, pēc tam pēdējais saimnieks 90-to gadu sākumā bija pārcēlies kopā ar auto uz Lielbritāniju un iesācis auto restaurāciju, to pametis, pēcāk atdevis auto Semam un tā nu tas auto tur stāvēja – bildēs noskumis, gaidīdams savu varbūtējo atdzimšanu, vai arī iespēju beigt savu dzīvi metālu savākšanas punktā. Daudz nedomādams, ķēros pie klaviatūras un uz ātru roku uzmetu Semam vēstuli par to, kas es esmu un kāpēc man vajag šo Volvo.
Pagāja nedēļas un es par savu vēstuli jau biju piemirsis, līdz epastā saņēmu ziņu no Sema, ka varot auto saņemt. Vēl vairāk – viņš piedāvājās man auto atvest uz Rīgu, bet tā vietā man esot viņam jāsagādā RAFiņš, uz ko gan es atbildēju, ka man tāds projekts, pārfrāzējot zināmo krievu sakāmvārdu - apmainīt pulksteni pret apakšbiksēm, tad sanāks diezgan dārgs. Tad nu sarunāju ar puišiem, kas nodrošina LV labumu piegādi uz UK, atvest atpakaļ manu jauniegūto "nekustamo" īpašumu. Tad nu 2012. gada jūlijā pie garāžas vārtiem pieripoja busiņš ar treileri uz kura tad nu bija mans sarkanais "skaistulis".
Logi aizlīmēti ar plēvi, riepas 20 gadus vecas. Krāsa sarkana un nolupusi. Laka pazudusi no tās jau iepriekšējā gadsimtā.
Tad nu aizvedu auto piereģistrēt. Vispirms vajadzēja samaksāt ievedmuitu, jo auto papīri bija Islandes. No sākuma muitnieks rūca un bubināja, kā tad tā, ka auto iegādes cena esot tik maza un ka tas varbūt esot kāds mēģinājums ievest zagtu dārgu retro auto valstī. Bet pēc uzaicinājuma apskatīties auto, vienīgais,ko viņš spēja pateikt bija, vai tas auto dosies uzreiz uz Tolmetu. Es gan apbēdináju, teikdams, ka tas auto brauks pats pēc kāda brīža. Tas brīdis gan izstiepās daudz garāks, nekā es domāju :)
Pēc muitas formalitāšu nokārtošanas iegriezos CSDD auto piereģistrēt. Lielu sajūsmu mana lūžņu kaudze CSDD darbiniekos neizraisīja. Pēc papīru nokārtošanas, laiks bija doties uz garāžu. Tad nu vedu savu dārgumu mājās un sāku jaukt ārā.
Salonā atklājās liels kultūrslānis ar dažādiem 90-to gadu sākuma čekiem un Islandes monētām, kas liecināja, ka auto tiešām nav ticis lietots kopš 90-to gadu sākuma. Tad nu detaļu pēc detaļas auto tika izjaukts. Fotogrāfēju pēc iespéjas vairāk bildes (galu galā tas palīdzēja salikšanas procesā, bet bija arī tādas vietas, kur uzņemtā bilde tieši beidzas pie man vajadzígā vadu gala. :) )
Lēnu garu auto tika izjaukts līdz pēdējai skrūvītei. Tad tika uztaisīts rotēšanas stends, lai varētu tikt klāt daudzajiem caurumiem grīdā, vējstikla rajonā, sliekšņos utt utjpr. Pa ziemu auto tika atdots metinātājam. Pēc tam, vasarā, auto tika nodots gādīgajās virsbūves meistara rokās, lai tas iedod automobilim līdzenas pareizās formas. Jaukšanas laikā atklāju auto patieso krāsu. No dzimšanas tas izrādījās ir bijis gaiši zilā metāliskā krāsā ar skaistu krāsas kodu 111 un vēl skaistāku nosaukumu Alpine Blue. Man personīgi nekas pašam nav pret sarkano krāsu - ir bijuši vairāki auto ar tādu krāsu, bet kad iejaucu oriģinālās krāsas baloniņu "pamēģināšanai" - sapratu, ka auto būs oriģinālajā krāsā.
Kamēr auto tika veikti virsbūves remontdarbi, pats ķēros pie mehāniskajām daļām. Izjaucu piekari, vedu smilšot detaļas, kuras varēja būt vēl lietojamas. nelietojamās tika aizstātas ar jaunām. Kas attiecas uz jaunajām detaļām, tad diezgan daudz var tik atrasts Zviedrijas saitēs. Motoru pilnībā izjaucu, lai ieraudzītu, ka sadales vārpstas fibrolīta zobrats ir palicis bez zobiem un sairis. Sadales vārpstai pirmajam cilindram izcilņu gandrīz vai nebija vispār. Tas bija iemesls, lai iegādātos K specifikācijas sadalres vārpstu ar agresīvāku pacēlumu. Galva likās kārtībā, arī vārstu sēžām nebija liels dilums. Savukārt cilindru sienas tika noslīpētās uz nākamo izmēru, līdz ar to nācās iegādāties jaunu virzuļu komplektu. Kloķvārpsta tika noslīpēta un jauni ieliktņi sagādāti. Tad nu motors lēnu garu likās kopā. Skaists tas redblock ar sešiem cilindriem rindā. Kaut kas majestātisks tanī visā. :)
Tā pagāja rudens un iestājās ziema. Gaidu ziņas no virsbūves speciālista. Jā, pamazām lietas kustoties uz priekšu. Paiet nedēļas. Jā, viss notiekās un drīz jau varēšot krāsot. Līdz vienā dienā mans meistars vairs neatbild ne uz īzziņām, ne uz zvaniem. Devos apraudzīt, kā tad sokas? Garāžas boksa vārti ciet. Sāku runāt ar saimnieku un izrādās, ka mans meistars ir pazudis tālēs zilajās. Un neesot samaksājis par īri arī saimniekam. Paldies vismaz, ka auto ir palicis. Tad nu savācu savu puspabeigto bērīti un dodos pie cita meistara. Saku viņam, ka pēc man pieejamās informācijas, auto ir sagatavots krāsošanai (šeit jāpiebilst, ka es saprotu mehāniskās lietas, bet no virsbūves darbiem man sajēga maza) un nepieciešams TIKAI nokrāsot. Vienojamies par laiku, kad varu auto pievest. Tad nu iebraucu meistara pagalmā atrādīt savu lolojumu.Meistaram gandrīz rīta kafijas krūze izkrita no rokām. Pēc nelielas diskusijas un roku palaišanas uz auto sāniem, mēģinot man iestāstīt, ka nokrāsot jau var tādu kāds ir, bet es nebūšot ne tuvu apmierināts ar gala rezultātu. Laižu ar plaukstu pa sava lolojuma sāiem un tiešām. Grubuļains kā veļas dēlis. Uz aci protams neredz un nav jau arī spožās krāsas virsmas uz kuras tad visi defekti ir izlien gaismā. Ausis noļuka, deguns pa zemi, rokas nolaidās. Ko lai daru? Nācās norīt krupi un dot, lai meistars turpina iesākto, bet noved auto virsmu līdz daudz maz normālam stāvoklim. Pēc krietna laika sprīža auto tiek savests kārtībā un tiek arī pie pirmās krāsas kārtas. Sajūsmai nav robežu. Ar krāsas izvēli esmu 200% apmierināts. Un arī ar meistaru Jāni. Cepuri nost puisim par uzņemību un pašaizliedzīgo darbu. Tad nu svaigi krāsotais auto dodas uz garāžu, lai tiktu uzstādīts viss, kas sakrājies plauktos.
Motors skaisti ieguļ koši zilajā virsbūvē. Tiek ieliktas durvis, apšuvumi. Sēdekļu pārvalki bija tik sliktā stāvoklī, ka diegi bija sapuvuši un turējās kopā tikai uz saaugušajām sūnām. Tad nu nācās vest pie salona meistariem, lai saglābtu veco beņķu godību. Atguvis atjaunotos sēdekļus ieliku tos iekš salona un apsēdos, burtiski. :) tik patīkami sajust svaigas ādas smaržu un tā sajūta, ka auto ir soli tuvāk finiša līnijai.
Auto no rūpnīcas nācis ar BW-35 3 pakāpju automātisko ātrumkārbu, kas tiek nodota ātrumkārbu speciālista rokās. Neliela apkope un remonts un kārba gatava (pie kārbas gan es vēl atgriezīšos).
Sakarā ar savu Volvo darbu, rodas iespēja doties uz Islandi apmācīt Volvo dīlera mehāniķus. Pastāstu viņiem, ka man ir vecs Islandē reģistrēts Volvo. Puiši sāk rakties vietējā CSDD datu bāzē. Atrod visus īpašniekus, reģistrācijas numurus, arī to, kad auto pametis Islandi. Bet vienīgais ko neatrod, kas ir bijis auto pirmais īpašnieks. Tad nu puiši zvana otrajam auto īpašniekam, kuram patreiz ir 80 gadu. Te no Volvo centra par jūsu Volvo, ko iegādājāties 74tajā gadā – no kā jūs to nopirkāt. Un onkulis atceras. Esot iegādājies to no tā laika Volvo dīlera īpašnieka. Viņš auto lietojis divus gadus un tad pārdevis. Diemžēl pirmais īpašnieks vairs nav šajā saulē, bet puiši sameklē kunga bildes. Esot bijis cienījams kungs Islandē. Ar šo vēstures failu un gaišām domām dodos atpakaļ mājās. :)
Lielas galvassāpes man sagādāja degvielas iesmidzināšanas sistēma D-Jetronic. Tiem laikiem automobili varēja aprīkot ar dubultajiem karburatoriem vai iesmidzināšanas sistēmu, kā opciju. Un iesmidzināšanas sistēma bija moderna. Ar vakuuma membrānu, rokas granātas lielumā, aukstā starta sprauslu un sešām elektroniskām degvielas iesmidzināšanas sprauslām. Vadības bloks atradās zem pasažiera sēdekļa un bija A4 lapas lielumā. Mana sāpe ar šo sistēmu bija tāda, ka motors slikti pieleca auksts un praktiski nereaģēja uz akseleratora pedāļa darbībām. Sāku mērīt kas un kā līdz izrādījās, ka droseles stāvokļa devējs nerāda neko. Jaunu devēju atradu ebay, bet tā cena man lika aizdomāties par pirkuma nepieciešamību. Man nebija pārliecības, ka nopērkot šo uber dārgo BOSCH izstrādājumu, manas nedienas ar degvielas sistēmu nebeigsies. Tad nu šeit tika pieņemts smags lēmums degvielas sistēmu pārbūvēt uz ko modernāku. Jā, jā. Es jau dzirdu komentārus, par oriģinalitātes saglabāšanas trūkumu un lieku pretī argumentu, ka tas ir mans auto :) un, ka es būšu tas, kas stāvēs ceļmalā ar neejošu 40 gadīgu auto, kuram nobeidzies kārtējais devējs degvielas sistēmā.
Tā drausmīgā ainiņa uzburta un dodos meklēt komponentus jaunajai degvielas sistēmai.
Teorija: vadības bloks Vungul, aizdedzes spole no V6 Voyager, MAP sensors no Renault Safrane, apgriezienu sensors no Volvo 940. Apgriezienu sensoram vainags tiek uzmetināts uz kloķvārpstas skriemeļa. Sprauslas tiek atstātas oriģinālās, tikai ņemot vērā, ka tās ir mazomu pretestības, tad starpā tiek ielodēts pretestību bloks. Pēc shēmas saslēgšanas un vadu pārvilkšanas auto tiek mēģināts iedarbināt Dzinējs kaut kā pielec, bet uz maziem apgriezieniem negrib strādāt. Spraulas gāž iekšā pārāk daudz degvielas pat uz vismazākajiem laika uzstādījumiem. Tiek sameklētas jaunas sprauslas, kuras ir mazāk ražīgas un ar lielāku pretestību, lai varētu iztikt bez pretestību bloka. Un dzinējs sāk darboties normāli. Neliela piebraukšana un kartes sazīmēšana un varēju doties uz tehnisko apskati. Nekas īpašs par tehnisko apskati nav stāstāms. Puiši visu izdarīja korekti. Bez liekas "piesiešanās" lietām. Un apskates uzlīme saņemta ar atzīmi "0".
Pēc nelielas piebraukšanas un adaptācijas, sāku raukt degunu par ātrumkārbas darbību. It kā jau viss kārtībā, bet tie robi ir tik gaaaaariiii. :) Un sasniedzot 90 km/h dzinējs nav ļoti apmierināts ar augstajiem apgriezieniem. Klāt ir 2015 gada augusts un laiks doties uz Rīga Retro pasākumu. Piesakos. Pasākuma rīts ir OK, izbraucu no garāžas, uzpildos. Pie nākošā krustojuma paskrienos ar "kapeiku" un aizmugurējā spogulī ieraugu tvaika mākoni. Stāju malā, lai atklātu, ka dzesēšanas šķidrums pazūd gar sasalšanas korķi dzinēja blokā. Auto tiek aizvilkts atpakaļ uz garāžu, lai tiktu galā ar šo sāpi. Uz pasākumu nākas braukt ar jauno darba Volvo. :)
Brīvdienās auto tiek salabots un pārbaudīts braucienā. aizvien vairāk man sāk kaitināt ātrumkārba. Klāt ir arī rudens un lieku savu auto garāžā uz guļu līdz šim pavasarim. Ziema paiet meklējot manuālās kārbas komplektu. Ar zviedru kolēģu palīdzību pavasarī tieku pie visa vajadzīgā, lai pārvērstu auto ar diviem pedāļiem uz auto, kuram ir trīs pedāļi. Divi silti aprīļa vakari un auto nedēļu pirms Exoticas izstādes pārtop par auto ar manuālo kārbu. Pārbaudes brauciens un smaids parādās sejā. Tagad es pats varu kontrolēt kad un kā pārslēgt ātrumus. Tad nu ar nepacietību gaidu Youngtimer Cars&Coffee pasākumu. :)
Vairāk par projektu, redzēt bildes un tā gaitu var izlasīt:
http://www.volvoklubs.lv/e107_plugins/forum/forum_viewtopic.php?251729186